Gluži kā ielūkošanās nākotnē

Sēžu istabā. Lūkojos ārā pa logu. Vēroju mākoņus. Brīžiem tie kā baltas aitiņas ganās bezgalīgajā debesu zilgmē un atļauj saulei mūs mocīt dažam ar tik neizturami karstajiem saules stariem. Brīžiem mākoņi savelkas pelēkā slānī, kas kā vāks atrodas starp mums un sauli un nes sev līdzi zibeņus, vēja brāzmas un lietus straumes. Eh… Kā gan šādos brīžos man gribētos atgriezties atpakaļ laika posmā no 2007. gada 28.aprīļa līdz 5.maijam. Kāds šajā mirklī varbūt nepatikā nodrebināsies, jo tajā laikā Latvijā bija pēdējās ziemas vēsmas. 24 cilvēkiem no Latvijas tā nebija, 24 cilvēkiem no Psiholoģijas Augstskolas (PA) Jēkabpils filiāles tas bija viens no skaistākajiem pavasariem viņu mūžā. Pavasaris, kas tika izbaudīts Vācijā.
Sadarbībā ar Baltvācu apvienības locekli Vilfrīdu Engelu šajā laika posmā PA studiju programmu “Sociālais darbs” un „Sociālās palīdzības organizators” studentiem bija lieliska iespēja praktizēties Vācijā un salīdzināt tur notiekošos sociālā darba procesus ar šeit Latvijā notiekošo. Kopumā tika apmeklētas piecas iestādes:
  • Veco ļaužu (tai skaitā ar demencu smagi slimo) pansionāts – diakonija (tajā klausījāmies ļoti izglītojošu lekciju par vecu cilvēku slimību demencu);
  • Svētās Johanitas ordeņa veco ļaužu aprūpes centrs;
  • Senioru mītne Rāhdenas pilī;
  • Sociālo dienestu paritātes apvienība;
  • Vecākā privātā veco ļaužu un invalīdu apkopes iestāde Lūbekes novadā – Obernfelderes aprūpes nams;
Uzsvars vairāk tika likts uz veco ļaužu aprūpi. Spilgti atmiņā ir palikušas divas turienes sociālo darbinieku stāstītās lietas. Pirmkārt, tas, ka šajā jomā tur ir ļoti spēcīgs privātais sektors, kurā ir milzīga konkurence. Latvijā šai jomai pat valsts negrib pievērsties, kur nu vēl kāds privātuzņēmējs. Otrkārt, kāds stāsts par vecu tantiņu, kura kategoriski atteicās kāpt ārā no gultas un staigāt, kaut fiziski viņa to varēja darīt. Ar laiku aprūpētāji izpētīja, ka viņa to atsakās darīt tad, ja viņai tiek piedāvāti melni apavi. Melnos apavos sievietei likās, ka viņa kāpj caurumā – šai sievietei bija slikta redze…
Bija interesanti aplūkot, cik tālu savā attīstībā šī joma ir Vācijā, tomēr paralēli tam visam bēdīga apjausma, ka Latvija no šī līmeņa atpaliek vismaz gadus četrdesmit. Tika iegūta neatsverama praktiskā pieredze, kas iespēju robežās ļaus uzlabot mūsu turpmāko darbību mūsu esošajās un potenciālajās darba vietās.
Protams, brīvajā laikā apskatījām skaistākās apkaimes pilsētas (Kasele, Porta Vestfalika, Mindene) un iecienītākos tūristu objektus (Būkeburgas pils, brauciens ar kuģīti pa Vēzeres upi, Ķīniešu termu apmeklējums).
Gribam pateikt milzīgu paldies PA Jēkabpils filiāles direktorei Intai Čamanei un metodiķei Anitai Ošiņai par tik veiksmīgi noorganizētu braucienu un iespēju mums iegūt tik neatsveramu pieredzi jomā, kuru studējam! Ceram savas zināšanas šādi papildināt arī turpmāk.

Brauciena dalībnieku vārdā - Ilona