Kā mēs braucām Eiroparlamentu lūkoties

Pretī Prezidenta pilij - tā bija laba satikšanās vieta. Respektējama.
Tad nu iestellējuši nopietnu ģīmi, sveicinājāmies ar visiem klātesošajiem, graciozi grozīdami galvu pa labi un kreisi. Katram vismaz divas somas. Visi kulturāli slēpj savu kāri pēc labākajām vietām autobusā. Sākam nojaust, ka turpinājumā izdosies lielisks „Eiropas fanu pasākums”.
Šo norišu kopsaucējs - mēs braucam uz Strasbūru! Tas nozīmēja sešu dienu ceļojuma programmu (Izbraucām 24.09.2007. agrā rītā; atgriezāmies 29.09.2007. vēlā naktī) pa Eiropu: Vroclava, Nirnberga, Bāden-Bādene, Frankfurte pie Mainas un Strasbūra, kur vienu nedēļu ik mēnesi notiek Eiropas Parlamenta sēdes. Šis fakts ļoti spilgti apliecina Francijas regulāri izmantotās VETO tiesības, kas, par spīti, iracionalitātei (domājam, ka Latvija darītu tāpat) nepiekāpjas Eiropai tās visnotaļ pamatotajā argumentācijā - visu EP darbību organizēt Briselē un nedaudz Luksemburgā, kur darbojas sekretariāts.
Šī notikuma aizsākums. Eiropas Parlamenta deputāts Georgs Andrejevs, kuram ir savs birojs arī Rīgā, Baltijas Starptautiskās Akadēmijas un Psiholoģijas Augstskolas studentus ielūdza pie sevis uz Parlamentu. No Jēkabpils filiāles mēs braucām trīs: PA pārstāve - Evita Joņina (studiju programma "Sociālais darbs") un no BSA - Līga Feodorova (studiju programma „Uzņēmējdarbība”) un Mareks Sarnovskis (studiju programma „Tiesību zinātne”). Kopā bijām 22 BSA un PA studenti un darbinieki no Rīgas un tās filiālēm Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē, Daugavpilī, Smiltenē.
„Tiesības brīvi pārvietoties” ir Eiropas Savienības veiksmīgākais tiesību princips, kuru īpaši novērtē mūsdienu ceļotāji. Šķērsojām valstu robežas ļoti ātri. Mūsu meitenes tik jauki uzsmaidīja, ka nevienam robežu vīram pat prātā nenāca „piekasīties”. Kaut gan taisnības labad jāatzīst, ka mēs nudien’ neizskatījāmies pēc nelegālā darbaspēka desanta. Katra diena jaukā viesnīcā, garšīgas brokastis, interesantas pieturvietas, bet naksnīgā Nirnberga bija kaut kas lielisks un vārdos nepasakāms. Šī pilsēta mūs pārsteidza ar savu arhitektūru un vēsturisko garu. Otrā Pasaules karā pilnīgi iznīcināta Nirnberga ir atjaunota, ievērojot vēsturisko vērtību saglabāšanas prioritāti. Tur nav jaunu projektu, kā, piemēram, Frankfurtē pie Mainas, kur lielākā daļa brauciena dalībnieku vairāk negribētu atgriezties. Dzelzsbetons un stikls. Arī šī pilsēta kara laikā pilnīgi iznīcināta, tiek ātri atjaunota, bet Frankfurtes rāte netika akcentējusi šo nozīmīgo un obligāto principu – atjaunot pilsētu tās vēsturiskajā izskatā.
Kā jau teicām, mūsu mērķis un uzdevumi bija Strasbūra, Eiropas Parlaments, tiešā piedalīšanās EP sēdē (ļoti kolorīts piedzīvojums), personiska tikšanās ar Georgu Andrejevu, viņa interesantais stāstījums, mūsu jautājumi, fotografēšanās EP gaiteņos, izplešot Latvijas karogu, un visbeidzot dienas beigās - svinīgs nobeigums ar franču gastronomijas ievirzi.
Atpakaļ jau braucām, regulāri pārsniedzot pieļaujamos decibelus, kā jau „faniem” pienākas. Sadraudzēšanās Eiropā parasti ir īpaša. Tā savādāk paliek atmiņā. Pozitīvas atmiņas no jaukās kompānijas vēl šodien virmo mūsu organisma augšgalā un atbalsojas kaut kur pa vidu. Atgriežoties Latvijā, mēs tomēr konstatējām, ka iekāpjam citā pasaulē. Atziņa, ka atkal sāksies „vāveres ritenis”, ieripināja kremtīgu kamolu kaklā. Taču katrā labā stāstā ir jābūt kaut nedaudz melanholijas. Eiropa ir atšķirīga, tāpēc, ka tādi esam mēs paši.